Un tad nākošais solītis, ko pieminēju - kad esi sevi atvēris, - ir būtiski uzturēt sevi tādu - atvērtu un labā enerģijas plūdumā. Te runa par Tavas enerģijas MIJIEDARBĪBU ar to, kas Tev apkārt.

Nereti ir tā, ka cilvēkiem ir vēlme neiesaistīties, nerunāt, pavērot no malas, paklusēt, klusītēm kā ēnai pabūt un "notīties" , paslēpt visas savas emocijas dziļi, dziļi, nedalīties priekā un pārdomās utt. Kādreiz vienkārši tādēļ, ka tādi esam (kādēļ gan? Kādi ierobežojoši uzskati nāk līdzi?) . Bet kādreiz - jo bail, ka tā Tu it kā izdāļāsi savu enerģiju un pašam nepaliks. Nu tā, it kā Tu būtu ūdens piliens, un tie pārējie visapkārt - švammes.

Pamani? Ja Tev būtu jāiztēlojas šāds cilvēks - kādu Tu to redzētu? Visdrīzāk - slēgtā pozā (piemēram, sakrustotām rokām uz krūtīm), iespējams, aizvērtām, pat nedaudz saspiestām lūpām, vērīgu skatienu, taču fokusētu kaut kur tepat tuvumā, ne pārāk tālu. Modrām ausīm, taču fokusētām uz kādiem konkrētiem trokšņiem, kādu trauksmi varbūt, ne pārāk plašā leņķī. Vārdu sakot - šāda sevis noslēgšana un "nedošu nevienam" patiesībā rada atkal jaunus enerģijas sastrēgumus. #Mijiedarbība nevar īsti notikt. Labs enerģijas plūdums nevar īsti notikt. Jo - mēs jau neesam vieni. Mēs esam tur, kur mēs esam, ar to, kas mums apkārt - cilvēki, notikumi, daba.. Un mēs tam visam pa vidu - harmoniskā enerģijas plūdumā. JA VIEN -paši nesabūvējam barikādes. Un tad var būt tā, ka cilvēks kļūst par tādu kā stāvošu ūdeni mucā - iekšā tek, bet ārā kaut kā pa šķirbiņām, kaut kur, kad citādāk vairs nevar.. Vai kā ilgi ūdenī gulējis akmens - apkārt ūdens plūst un čalo, bet pie viņa - glumš un slidens un reizēm pat bīstami.