Sodīt vai mācīties vadīt? Kāpēc audzināšana caur bailēm īsti vairs nestrādā?

Bieži vien sastopamies ar  vecāku jautājumu: “Kā rīkoties, ja bērns neklausa?! Es vienkārši visu atņemšu!!! ” 

Brīžos, kad bērns spītējas, ignorē vai kliedz, dabiski, ka vecākiem rodas vēlme “ieviest kārtību” :) un  - tūlīt!  Ar sodu vai  kategorisku aizliegumu utl.  
Un tomēr – vai sodīšana patiešām māca? Vai tā ir ietekmīga un  jēgpilna ilgtermiņā? Vai arī tā tomēr  apslāpē uzvedību uz konkrēto brīdi, tomēr nerisina  paieso cēloni? 

Ko nozīmē "disciplinēt bērnu"?  

Vārds disciplīna ir cēlies no latīņu valodas “disciplina” – mācība, apmācība, izglītība, kārtība. 

Nozīme laika gaitā paplašinājās, iekļaujot arī kārtību, paklausību un uzvedības kontroli.

Vecajās sabiedrībās (piemēram, Romas armijā) "disciplina" nozīmēja stingru kārtību, pakļaušanos noteikumiem un autoritātei. 

Mūsdienu izpratnē izglītībā un psiholoģijā  disciplīna nozīmē faktiski veselu  uzvedības vadības sistēmu, kuras mērķis ir attīstīt iekšējo pašdisciplīnu, nevis tikai pakļaut ārējām komandām. 

Tas nozīmē: disciplinēt bērnu = palīdzēt viņam mācīties – saprast, KĀ un KAD rīkoties, kā sadarboties, kā risināt situācijas. 

Tomēr ikdienā  disciplīna bieži  vien asociējas ar  tādu bezierunu paklausību, arī ar stingru sodīšanu, ar lielu kontroli  un baiļu pilnām sajūtām.  

Bērns, kurš paklausa baiļu ietekmē, ne vienmēr saprot, kāpēc viņa uzvedība bija nepiemērota. Būtībā viņš tikai iemācās baidīties no pieaugušā reakcijas un, iespējams, pieņem lēmumu citā reizē rīkoties slepenāk, iespējams, melot utt., lai netiktu pieķerts, nevis - vienkārši nedarīt "nedarbu". 

Sodi šķiet ērts veids, kā panākt ātru reakciju. Uzkliedzi, piedraudēji un  - miers mājās! 

Taču:

Bērns nenonāk pie risinājuma: ko un kā tieši darīt citreiz citādāk?

Bērns rīkojas “pareizi” nevis tāpēc, ka saprot, bet tikai lai izvairītos no soda. Attiecīgi - ja neviens neredz un varētu neuzzināt, rīcība varētu arī atkārtoties. 

Ja bērns jūtas nosodīts vai pazemots, viņš var zaudēt uzticību pieaugušajiem.

Bērns mācās izlikties, melot vai izvairīties – nevis būt atklāts.

Bērns  neredz pasauli kā pieaugušais. Viņa pašregulācija, impulsu kontrole un empātija vēl tikai veidojas. Paši zinām, kā mums iet ar emociju vadību, ar enerģijas vadību, ar rīcību izvēlēm... Kur nu vēl bērns! 

Kad bērns saņem sodu, viņa ķermenis var aktivizēt  instinktīvo “cīnies vai bēdz” reakciju:

• Varbūt viņš kliedz  pretī?  
  

• Varbūt aizmūk, paslēpjas, neatbild, izvairās? 
  

• Varbūt ieraujas sevī un klusē? 
  
  

Lielākā daļa bērna “sliktās uzvedības” ir signāli, nevis apzināta neklausīšana. Faktiski - sekas kaut kam , kas noticis iepriekš. 

Bērns it kā saka: “Man ir par daudz! ”  “Man vajag palīdzību, bet es nemāku to pateikt!” “Es jūtos nedzirdēts.”

Loģiskām sekām, par kurām esat vienojušies. (Te savukārt ievērojiet konsekvenci! Mierīgi, cieņpilni UN  - konsekventi!)  

Iesaistīšanu risinājuma meklēšanā:

“Ko mēs varam darīt, lai citreiz iztiktu bez kliegšanas / rāšanās/ dusmošanās ?”

Mierīgu, skaidru robežu noteikšanu:
“Es redzu, ka tu dusmojies. Bet sist  - nedrīkst . Pasaki, ko jūti.”

Ieklausīšanos, nevis tūlītēju sodīšanu vai rāšanos.  

Noskaidrojiet cēloņus!!!

Sodi var mainīt uzvedību uz konkrēto brīdi, taču tie neveido izpratni un atbildību ilgtermiņā. Personīgā izaugsme, savstarpēja cieņa un emocionāla drošība – tās ir vērtības, kas bērnu veidos ilgtermiņā par pašapzinīgu, spriestspējīgu un  atbildīgu personību. 

Disciplinēšana nav kontrolēšana un "skaldi un valdi" modelis. Tā ir mācīšana ar mīlestību. 

Tu vari būt stingrs, un reizē  mierīgs.  
Un bērns – viņš mācīsies nevis caur bailēm no Tavām dusmām , bet no Tava piemēra un prasmes būt atbalstošam, kaut arī stingram un konsekventam pieaugušajam. 

{ Turpinājums sekos. }

------------------------------------------------------

P.S.  Ja Tev šī tēma ir aktuāla - 4.augustā gaidāms  Zoom seminārs  "Kā disciplinēt bērnu cieņpilni?  Robežas, kas stiprina, nevis sāpina." 

SPIED ŠEIT UN UZZINI VAIRĀK PAR VEBINĀRU!

Nav komentāru

Komentēt