Klases padomes sēdes: kā rodas līdzdalība, atbildība un Saimnieka domāšana klasē

Katrā klasē ir savs ritms, savas tradīcijas un savs kopības spēks. Manā klasē viens no nozīmīgākajiem nedēļas notikumiem kļuvusi Klases padomes sēde — strukturēts un reizē arī  bērniem  kļuvis tāds īpašs  brīdis, kurā viņi kļūst par aktīviem savas ikdienas veidotājiem un reizē arī kopābūšanas virzītājiem - ko, kā , vai un kāpēc.... 

Un jā, bērni paši saka:                        
“Tie noteikumi strādā!” 😍
Un šie vārdi ir labākais apliecinājums, ka līdzdalība ir nevis teorija, bet reāls instruments, kas maina klases kultūru.

Kā notiek Klases padomes sēde?

Reizi nedēļā mēs pulcējamies aplītī uz paklāja. Šis ir ieviests, iedvesmojoties no  #MontessoriKlubs pieredzes (Paldies Kate Pelēce! )  — tur radās tik daudz brīnišķīgu impulsu, kas kļuvuši par mūsu klases iknedēļas rituālu.

Sēdes laikā bērni paši:

• izceļ, kas šonedēļ izdevies,

• atzīmē, kas nav apmierinājis,

• pārskata iepriekšējās vienošanās — kas ievērots, kas nē, un kāpēc,

• balso par jaunām idejām,

• izvirza nākamās  sēdes vadītājus,

• piedāvā risinājumus un paši raksta savus noteikumus.

Tā ir kā tāda  demokrātija bērnu valodā — skaidra, saprotama un ļoti īsta.

Kad disciplīna kļūst par bērnu pašu atbildību

     Šonedēļ fokuss bija uz sporta stundas disciplīnu:

• kāds pārāk bļāvis,

• kāds nereaģējis, kad saukts vārdā,

• kāds ` tirinājies` ,  kur nevajadzēja :)  un nav dzirdējis / klausījies skolotāju, 

• kāds  vispār nav ņēmis vērā norunas un spēles noteikumus.

Un bērni VISU pamana!
Viņi spēj precīzi nosaukt gan problēmas, gan uzvedības nianses. Mani 

aizvien pārsteidz viņu objektivitāte un spēja godīgi reflektēt par sevi un draugiem.

Tāpēc tapa mini sapulcītē, kurā bērni paši izrunāja:

• kā vēlas,  lai  noritētu sporta stunda,         

• kas jādara, lai visi justos labi,

• kādi noteikumi ir godīgi, saprotami un pašiem pieņemami. 

kļuvu par viņu sekretāri un pierakstīju par to, ko nu izlēmuši. :) 

Piektdienas aplis: vieta refleksijai un izaugsmei

Katru piektdienu bērni jau zina:

• būs jautājums par piedzīvoto,

• būs jautājums: “Ko darīt citādāk?”

• būs  pārskatīšana, vai vienošanās ir ievērotas,

• būs jauni ierosinājumi un balsošana.

Šie brīži kļūst par:

• apzinātības treniņu,

• kritiskās domāšanas attīstīšanu,

• sadarbības prasmju stiprināšanu,

• emociju izpratni un vadības praksi,

• kopīgas atbildības veidošanu.

Tā veidojas kultūra, kur bērni mācās nevis “pakļauties noteikumiem”, bet dzīvot pēc vienošanās, ko paši ir radījuši. 

Kas veidojas šajā procesā?

To  tā īsi varētu nosaukt  par  — Saimnieka domāšanu.
Bērni aug ar pārliecību:

• “Ko mēs kopā varam darīt labāk?”

• “Ko es personīgi varu darīt, lai viss izdotos?”

Un šī ir pati vērtīgākā izglītības daļa — attieksmes un domāšanas veidošana.

Es viņus vēroju un no sirds priecājos. 

Aug paaudze, kas domā, jūt, sadarbojas un  reizē arī lepojas ar savu komandu - savu klasi -  un savu ieguldījumu. 🥰 

Kāpēc tas strādā?

Tāpēc ka bērni:

• vēlas būt sadzirdēti,

• vēlas būt svarīgi,

• vēlas redzēt sakarības starp savu rīcību un klases klimatu,

• vēlas ietekmēt vidi, kurā dzīvo,

• vēlas, lai skola ir viņu telpa, nevis tikai pedagogu vadīta struktūra. 
  
  

Līdzdalība veido gan brīvību, gan robežas.
Atbildība rada mieru.
Vienošanās dod drošību.
Refleksija — izaugsmi.

🟡 Vai vēlies iemācīties šādas metodes arī savā klasē?

Šī pieeja balstās koučingā, grupas dinamikas principos un līdzdalības pedagoģijā.
Par šīm  un citām metodēm vairāk pastāstu šeit:
👉 https://ej.uz/grupasdinamika

Nav komentāru

Komentēt