Atzinība, uzslavas, balvas vai uzpirkšana – kur ir robeža?
Nereti vecāki, kuri nevēlas bērnus sodīt, izvēlas otru ceļu: apbalvot par labo uzvedību.
"Ja dabūsi vismaz 8 balles , būs dāvana!" "Ja ciemos uzvedīsies labi, dabūsi to mīksto mantiņu!" utl.
No vienas puses šķiet - tas ir visiem zināmais "burkāniņš" , pēc kā tiekties, un samērā viegli it kā "vienojamies" ar bērnu par mums vēlamo uzvedību un attieksmi.
Un tomēr tas var veidot greizu ieradumu.
Kas notiek, ja bērnu audzina tikai ar balvām?
Balvas un uzslavas nav slikta lieta pati par sevi.
Taču problēma sākas tad, kad tās kļūst par vienīgo motivāciju. Tās kļūst kā slazds!
Ko parāda pētniecība:
Bērni, kuri regulāri tiek apbalvoti, zaudē interesi par pašu uzdevumu vai par personīgo izaugsmi – viņi dara, lai dabūtu balvu, nevis mācītos vai pilnveidotos.
Rodas domāšana: “Kas man par to būs?” nevis “Kāpēc tas ir svarīgi?”
Balvas aizstāj iekšējo motivāciju ar ārēju stimulu.
Tiek grauta bērna dabiskā ziņkāre, zinātkāre un pašdisciplīna.
Balva ir vairāk materiāls stimuls par kādu uzvedību, Efekts - var motivēt īstermiņā, bet neveicina ilgtermiņa vērtības Tāds : "Dari to – dabūsi šo" vairāk veido kontroles pozīcijas, nevis sadarbību.
Arī uzslvas reizēm mēdz būt virspusējas vai salīdzinošas (piemēram, "Tu esi liels malacis! TIK gudrs!") , kas īsti neko neizsaka par pašu prasmi, rīcību, kas tad ir labi izdevusies, labi paveikta. Labāk noderētu, piemēram, "Tu esi ļoti pacenties! Lieliski!" - kas apliecinātu, ka tieši cenšanās ir tā slavējamā rīcības izvēle utl.
Lieliski darbojas konkrēta pateicība vai uzslava par konkrētu lietu, piemēram, "Cik ŠO burtiņu tu esi uzrakstījis rūpīgi! Lieliski!" vai, piemēram, "Paldies, ka šodien ieliki kaķītim ēdienu!" utl.
Tas veicina iekšējo motivāciju un pašvērtību.
Kā veidot iekšējo motivāciju bērnam?
Atzīsti piepūli, ne tikai rezultātu (Piemēram, “Tu ļoti pacenties, lai tas izdotos! Es to ļoti novērtēju.")
Ieklausies bērnā, izzini viņu, nevis piedāvā balvu (Piemēram, “Kas Tev palīdzētu izdarīt šo līdz galam?”)
Veido sadarbību, nevis kontroli (Piemēram, “Kā mēs varam darīt tā, lai abiem būtu labi?” :) )
Piedāvā izvēles iespējas (Piemēram, “Vai Tu vēlies sākt ar drēbēm vai ar zobiem?” )
Māci izvērtēt paša sniegumu, pievērst uzmanību iekšējam priekam, gandarījumam par labi paveiktu darbu/pienākumu utl. (Piemēram, “Kad tu jūties lepns par sevi? Kā tas notiek? Kuros brīžos? Ko tu tad jūti sevī? Kā tas ir? Ko Tu vari darīt, lai atkal tā justos? Ko tas tev dod? ...”)
Nu, piemērs no dzīves.
Bērns negrib ģērbties. No vienas puses ir ērti piesolīt konfekti vai telefona spēlītes vakarā utl. Taču ilgtermiņā - saprotam, ka tas ir slazds mums pašiem! Sadarbībai noderīgāks būtu konskevents un cieņpilns ' “Mums jāiet ārā. Vai izvēlies vilkt zilo vai zaļo kreklu?” Un pacietību, pacietību, pacietību, nosvērtu balss toni!
Vai par uzvedību ciemos - nevis piesolīt kaut ko par labu uzvedību, bet iepriekš, piemēram, vienoties “Ko Tu vari darīt, lai ciemos būtu patīkami gan Tev, gan citiem?”
Vai mājas darbu pildīšanai - nevis “Pabeigsi – dabūsi planšeti.” , bet “Kas palīdzētu Tev šodien sākt? Es esmu Tev blakus.”
Biežāk uzdotie jautājumi
1. Vai vispār nevajag apbalvot bērnu?
Protams, ka reizēm to darām! Taču tām jābūt pārdomātām situācijām. Ne katra reize ir jāapbalvo. Labāka balva bieži ir kopā būšana, atzinība, atpūta, sajūta “esmu pamanīts”.
2. Kā motivēt bērnu bez balvām?
Ar iedrošinājumu, līdzdalību, izvēles iespējām un skaidru struktūru. Konsekvecnes ievērošanu (kas svarīgi - ģimenē kopumā! Nevis tētis neļauj, mamma - ļauj ...)
Pakāpeniski mainīt komunikāciju: mazāk uzsvara uz “ko dabūsi”, vairāk uz “kāpēc tas ir svarīgi”. Sākt ar maziem soļiem. Un atkal jau - pacietīgi, pacietīgi, pacietīgi!
Katrā ziņā jāatceras, ka bērns nav robotiņš, un, dabiski, ka audzināšana nenotiek - piespiedi podziņu un klausa. :) Mums visu laiku jābūt modriem, vērīgiem, pašiem jārāda piemērs un jāveido ar bērnu vairāk sadarbības attiecības, daudz jautājot un ieklausoties bērna atbildēs.
Spied šeit un uzzini vairāk par vebināru!